Mūsu pirmā brīvdienu māja 2022. gadā – piedzīvojums, kuru mēs nekad neaizmirsīsim
Mēs par to runājām ilgu laiku. Vai, precīzāk – Rosita par to bija runājusi ilgu laiku. Caravan dzīve. Brīvība. Iespēja apstāties tur, kur mums patika, gatavot pašiem savu ēdienu un ļaut ceļiem veidot svētkus. Es pats biju skeptiskāks. Es nekad nebiju sevi uzskatījis par karavānu. Es domāju, ka tas būs šaurs, sarežģīts un tālu no piedzīvojuma, pēc kura es ilgojos.
Šis piedzīvojums ir daļa no mūsu Kempings un telšu dzīve ar bērniem.
Mēs esam nopirkuši karavānu!
Bet tad kādu dienu, tur tas stāvēja – mūsu nesen nopirka Weinsberg CaraOne 550 UK – rezultāts diezgan spontāna kaprīze. Neliels impulsīvs lēmums, kas ātri kļūtu par vienu no labākajiem ieguldījumiem, ko mēs jebkad esam veikuši. Tā bija stipra. Labi pārdomāts. Un pats galvenais: tā bija iespēja kopīgi radīt kaut ko pilnīgi jaunu.
Mēs nekavējoties sākām to piepildīt ar visu, ko domājām, ka mums vajag. Gultas veļa, bērnu ratiņi, drēbes, makšķerēšanas piederumi, dažas grāmatas un tikko veikalā Jula nopirkts grils – patiesībā mans pirmais grils mūžā. Tikai doma par to, ka beidzot pēc desmit gadiem dzīvoklī atkal varētu grilēt, pati par sevi bija brīvības sajūta.
Leo bija viens gads. Pilna enerģijas, zinātkāra par visu un pilnībā neapzinās, kam mēs gatavojamies. Bet, kad mēs atvērām durvis uz karavānu un ļaut viņam kāpt līdz viņa vietas pie mazā atpūtas zonā, viņš pasmaidīja, it kā viņš saprata to visu.
Pirmā pietura – Stöllet
Mēs atstājām Kungsbakas ar tauriņiem mūsu kuņģos un sauli pie muguras. Galamērķis bija Stöllet in Värmland, kur mēs plānojām pavadīt savu pirmo nakti. Ceļojums tur gāja labāk, nekā gaidīts – Leo gulēja lielāko daļu no ceļa, un karavāna velmēta pa labi aiz automašīnas.
Bet, kad mēs ieradāmies, es kaut ko sapratu. Mums nebija strāvas sadalītāja kabeļa. Klasiska iesācēja kļūda. Treileru nevarēja saliekt, un es iztēlojos aukstu nakti uz priekšu bez uzlādes vai apgaismojuma.
Tā nu es ielēcu mašīnā un braucu atpakaļ Torsbija virzienā, meklējot vairākus veikalus, pirms beidzot saskrienas ar puisi, kurš precīzi zināja, kas man vajadzīgs. Smart Living kabelis, kuru es tagad vienmēr iesaku citiem iesācējiem.
Ar strāvas pieslēgumu mēs pirmo reizi jutāmies kā īsti karavānu cilvēki. Leo spēlēja uz grīdas, Rozita sāka organizēt mūsu lietas, un es... es aizdedzu grilu. Tur bija kaut kas maģisks stāvot ielejā pie grila ar kokogļu dradžiem. Tā bija pirmā reize vairāk nekā desmit gadu laikā, kad es kaut ko grilēju ārā – un pirmā reize, kad grilēju ar kaut ko, ko biju nopircis pats.
Mēs ēda vēlu, gāja cauri karavāna kopā un tiešām uzzināja, kas autofurgons ir. Kā iztukšot tvertnes, uzpildiet uz ūdens, nolokiet galdu, kā mazā mājā var turēt visu nepieciešamo.
Åre – ģimenes lauku sētas bezmaksas kempings
Pēc mierīga rīta mēs sapakoti un devās tālāk uz ziemeļiem Åre, kur Johannes ģimenei ir saimniecība. Tieši blakus ir neliela bezmaksas kempinga vieta, kur mēs varētu novietot karavānu ar skatu uz Åreskutan. Mēs tur pavadījām divas naktis – ar vienkāršām maltītēm, sarunām ar ģimeni un pāris īsām pastaigām pa apkārtni.
Tas bija, kur mēs sākām justies kā mājās karavāna. Leo bija atradis savu vietu, Rozitas ritmu, un es... es sāku saprast, ko viņa visu laiku domāja.
Kāzas, draugi un slimības
Nākamā pietura bija tālāk uz ziemeļiem, kur precējās Rositas tuvs draugs. Rosita bija līgavas māsa, kas nozīmēja, ka pirmās dienas iegāja preparātos un kleitās, kamēr mēs ar Leo turējām fortu karavānā. Treileru gultā bija daudz spēļu, bērnu pārtika uz gāzes plīts un gulētiešanas stāsti.
Kāzas bija skaistas, bet neilgi pēc tam es sāku justies slikti. Mēs ar Leo devāmies mājās agrāk, nekā plānots – es biju pie gultas, un drīz arī Rosita un Leo bija slimi. Četras dienas taisni mēs gulējam mūsu karavānā, lietus pattering uz jumta un nedaudz ventilatora griešanās stūrī.
Tas varētu izklausīties briesmīgi, bet tā vidū vēl bija kaut kas jauks. Mums bija viens otru. Mums nebija jādomā par viesnīcu rezervēšanu vai izrakstīšanās laikiem. Mēs atpūtāmies, gulējām, palīdzējām viens otram un lēnām atgriezāmies uz kājām.
Stekenjokk – attālā galamērķis ar lidot stienis uzņēmumam
Kad es beidzot sāku justies labāk, Rosita joprojām bija tucked up gultā. Bet tā vietā, lai gaidītu uz slimību, kur mēs bijām, radās ideja: ja mēs tik un tā atpūšamies, kāpēc to nedarīt vienā no Zviedrijas maģiskākajām vietām?
Stekenjokk . Nosaukums, kas izklausās kā kaut kas taisni no vecās kalnu romānu. Bet man tas bija arī galamērķis. Vieta, kur es gadiem ilgi sapņoju par zveju.
Tā nu mēs sapakojāmies, iekāpām karavānā un devāmies uz ziemeļiem pa iekšzemi. Ceļš tur bija skaists, bet jo tuvāk mēs nonācām, jo stingrāki kļuva apstākļi. It īpaši pēc tilta pie Saxnäs. Ceļš pēkšņi mainījās – sala bojājumi un izskalotie posmi piespieda mani braukt ar ātrumu 40–50 km/h, lai aizsargātu gan mašīnu, gan karavānu. Tā drebēja, atrāvās un čīkstēja. Rosita sēdēja mierīgi aizmugurējā sēdeklī, slims, kamēr Leo, neticami, gulēja.
Bet tad mēs ieradāmies. Pie plašā plato, kur vējš slauka pār atklātu kalnu heath un stāvošām Kemperu stāvēt kā maz punktiņi ainavā. Es stāvošām, izveidot karavāna, un garīgi sagatavotas sevi par to, ko es būtu ilgojās: reālā kalnu zveja .
Viens pats ar kalnu – un foreles
Nākamajā rītā agri no rīta, Leo vēl guļot un Rositai pusaizmidzis zem segas, es piesprādzēju mugursomu un paņēmu stieni rokā. Tas pārvērtās par apmēram 4 km pārgājienā ārā uz vienu no ūdensteces es būtu skautu kartē. Nekādu problēmu. Tas bija kluss. Tikai vējš un mani soļi uz klintīm.
Kad es sasniedzu ūdeni, viss ieelpoja klusumu. Gaiss bija kraukšķīgs, saule karājās zemu. Es piesēju uz Europea 12a un sāku liešanu. Nepagāja vairākas minūtes, pirms pirmo kalnu forele pārsteidza. Ne liels – bet kāds cīnītājs! Stienis saliekts, līnija dziedāja, un mana sirds pounded. Es zivju izkrāvu uzmanīgi, apbrīnoju to un atbrīvoju atpakaļ.
Es zvejots manu ceļu uz leju caur sistēmu, lai maz tiltu tālāk gar un izdevās izkraut vēl divas foreles pirms pagrieziena atpakaļ – ķermenis noguris, bet dvēsele pilna ar mieru. To ir grūti izskaidrot, bet kaut kas notiek, ja zvejo kalnos. Tas ir vairāk nekā tikai zivis – tas ir ritms dabas, klātbūtne, elpošana.
Atpakaļ pie karavānas Rosita joprojām bija nolietojusies, bet Leo bija dzīvāks. Es grilēju vistas gaļu uz mazā kokogļu grila, un mēs kā fonu ēdām vakariņas ar kalniem.
Vai jums patīk zveja?
Atrast jaunus zvejas ūdeņusNakšņošana Umeå
Mēs plānojām doties prom nākamajā rītā, bet, kad es tovakar nevarēju aizmigt, es teicu Rositai: "Mēs tagad braucam. Es nevaru paciest gaidīt. "
Tā kā Leo aizmiga automašīnas sēdeklī un Rosita ietin segu, mēs atkal izveltnējām dienvidu virzienā – visu nakti. Saulei lecot pāri kokiem, mēs iegājām pirmajā nometnē Umeå, kur atradām vietu un pāris stundas gulējām.
Mēs palikām trīs dienas Umeå. Mēs apciemojām draugus, gājām gar upi, un man pat izdevās aizlavīties uz ezeru, lai izmēģinātu veiksmi makšķerēšanā. Tas atmaksājās – 1,5 kilogramu varavīksnes forele, kas safasēti patiešām labu cīņu. Jauka atlīdzība pēc tam, kad dienas, kas slimības.
Pēdējā pietura – Trosa Havsbad & Camping
Kad mēs atkal sākām kustēties uz dienvidiem, mums bija jānogriežas pēdējā pieturā – Trosa Havsbādā, kempingā, par kuru bijām noglabājuši. Un izrādījās, ka tā ir perfekta apdare.
Mēs ieritinājāmies, vakaram krītot. Saule norietēja pie horizonta un debesis kļuva rozā. Mēs devāmies taisni uz restorānu un apsēdās ar B rger plate katrā un aukstā alus. Leo skrēja apkārt starp galdiem, vicinot uz citiem bērniem. Kādu laiku mēs mierīgi sēdējām. Noguris, bet saturs. Sajūta bija tāda, it kā mēs tiešām kaut ko darītu. Ne tikai svētki – atmiņa.
Mēs staigājām apkārt, apskatot kempingu, tīrīja zobus pie servisa ēkā un tad ierāpās gultā mūsu ritošā salonā. Pēdējā nakts. Un tas jutās gan žilbinošs un skaists.
Vairāk par Trosa Havsbad & Camping apmeklējumu lasiet šeit!
Pārdomas – pirmā nodaļa karavānu dzīves
Mēs domājām, ka dabūsim divu nedēļu atvaļinājumu. Tas pārvērtās par trīs. Mēs domājām, ka viss noritēs gludi. Tas pārvērtās haosā, slimībā un kabeļu panikā. Bet mēs arī domājām, ka tas varētu būt jauki. Un tas bija – visos veidos, kas ir svarīgi.
Man, kas nekad nebūtu sevi uzskatījis par karavānu, šis ceļojums kļuva par pagrieziena punktu. Ne tāpēc, ka viss gāja perfekti, bet tāpēc, ka mēs to darījām kopā. Mēs cīnījāmies, smējās, aizmiga ar mūsu galvām pret logu, kamēr karavāna šūpojās maigi vējā. Leo atklāja Zviedriju no karavānas, satika jaunus cilvēkus un uzskatīja, ka pasaulei tiešām nav jābūt tālāk par šo.
Un mūs? Mēs kaut ko atradām vienkāršībā – brīvībā, ritmā. Tas ir kaut kas, pie kā mēs vēlamies atgriezties.
Aprīkojums, kas padara piedzīvojumu iespējamu
Veiksmīgs piedzīvojums dabā nav tikai vieta – tas ir arī pareizs aprīkojums. Šeit apkopojam savus testus, pieredzi un ceļvežus par aprīkojumu kempingam, brīvdabas dzīvei un piedzīvojumiem dabā.
Izpētiet mūsu pārnesumu padomusVairāk kempinga dzīves?
-
Nedēļa pie Skrea Camping
Lasiet par Skrea Camping -
Atrodiet kempinga receptes šeit!
Mūsu Receptes -
Leo pirmā nakts teltī
Leo nometnēm teltī
100 Zviedrijas pārgājienu takas!
Meklējat ideālo pārgājienu taku? Esam apkopojuši 100 Zviedrijas interesantākās, izaicinošākās un apskates vērtākās pārgājienu takas vienā sarakstā!




















































